Dainis Āzens
Latvijas sporta vēsture pēc neveiksmēm nozīmīgākajos startos gana dzirdējusi tādus skaidrojumus kā uztraukums, "lielo valstu mafija", pārlieks spiediens uz medaļu kandidātiem, liktenis un veiksmes trūkums, neērts pretinieks... Izrādās, ka uz starta var iziet bez iepriekš nosauktajām nelaimēm un gluži jaunums nav arī apgalvojums, ka viss atkarīgs no tā, kas darās galvā. Sīkāk par to "Sporta Avīzei" stāsta ar sportistiem strādājoša psiholoģe Olga Popeiko, kura vienīgā Latvijā strādā pēc Krievijas psihoterapeita M.Ļitvaka izstrādātām metodikām "Scenārija pārprogrammēšana", "Mērķtiecīga emociju modelēšana" un "Psiholoģijas aikido", kas viegli palīdz izkļūt no grūtām saskarsmes konfliktsituācijām.
- Kā jūs nonācāt līdz šai profesijai, cik ilgi strādājat un kāda ir jūsu specializācija?
- Rostovā pie Donas pabeidzu medicīnas institūtu. Mana specializācija bija pediatrs. Tāpēc cilvēka organisma attīstība psiholoģiski un fizioloģiski man ir saprotama. Pēc tam turpināju izglītību pie Mihaila Jefimiča Ļitvaka, kurš bija galvenais psihoterapeits reģionā, un padziļināti apguvu attīstības psiholoģiju, mūsu uzbūvi. Absolvēju visus kursus, kādi tikai bija Ļitvaka vadītajā Psihiatrijas un klīniskās psiholoģijas katedrā. Pēc tam Krievijā strādāju par ārstu, izmantojot psiholoģiskās zināšanas un mākas bērnu attīstības lauciņā.
Tā kā Mihails Jefimičs darbojās arī sporta psiholoģijas jomā (tobrīd strādāja ar Krievijas dienvidu reģiona komandu) un šīs metodes tika izmantotas sportā, mani tas ieinteresēja (metožu principi, lai panāktu, ka sportists vai cilvēks ir vesels, ir līdzīgi).
Kad līdzi vīram atbraucu uz Rīgu (jau desmito gadu esmu šeit), uzreiz pamazām sāku strādāt. Latvijā bija kļuvis aktuāls jautājums par izglītošanos, veselīgu dzīvesveidu, attīstību, resursu stāvokli. Tā par mani uzzināja treneri, piemēram, riteņbraucēju treneris Igo Japiņš. Mēs dažas reizes tikāmies ar komandu, puišiem acis atvērās. Nolēmām veikt diagnostiku. Treneriem un sportistiem tas bija jaunatklājums, kāda ir sportista personība, kā to izmantot, kā viņam palīdzēt pārvarēt bailes, kādus uzdevumus viņam labāk uzticēt, kāda ir komunikācija komandā, kādas ir «bremzes», kas traucē realizēt potenciālu. Laikam darbs tika veikts kvalitatīvi, un cilvēki pamazām sāka nākt (smejas).
- Jūs esat psihologs vai psihoterapeits?
- Sevi pozicionēju kā psihologu, jo psihoterapeits manā izpratnē nodarbojas ar ārstēšanu, bet es nodarbojos ar psiholoģisko izglītošanu.
- Ko tieši velosipēdisti sasniedza - labākus rezultātus vai sapratni par to, kādus rezultātus viņi [ne]var uzrādīt?
- Sāka saprast, ka viņi var startēt labāk, ka var pārvarēt to, kas traucē. Piemēram, ja sportistam bijis kritiens sacensībās, viņš nevilšus sevi bremzē.
- Īpaši, braucot no kalna?
- Jā. Cilvēks saprot, kas viņu tur. Nākamais solis ir sava resursa (potenciāla) atsegšana un nākšana ārā no šī pēctraumas stāvokļa.
Var būt dažādas «bremzes». Treneris var uzdot paveikt to, kam sportista resurss nav pietiekams, bet sportists, saprotot, kas viņam jāpaveic, nevar to izpildīt un nesaprot, kāpēc.
Veicām vienu grupas darbu, tad otru, strādājām arī ar individuālajiem uzdevumiem. Psiholoģiskā darba rezultāti nav ātri sasniedzami, tomēr tie mērķi, ko gribējām sasniegt attiecīgajā laika posmā, tika izpildīti nevis par 100, bet gan visiem 200 procentiem.
Psihologiem nav svarīga uzvara sacensībās vai olimpiādē. Mūsu atskaites punkts ir, vai sportists pašrocīgi var regulēt savu psiholoģisko stāvokli, vai viņš ir izkļuvis no stresa situācijas, viņam nav hroniska noguruma, vai ir iemācījies tikt galā ar maksimālu slodzi, vai viņam ir labs, pozitīvs noskaņojums pirms starta, viņš ir aktīvs, sezonas laikā ir izvairījies no saslimšanas, skaidri redz mērķi, viņam ir augsta motivācija un nav sprūda uz kādu konkrētu rezultātu. Ja sportists ir vesels un viņš ir psiholoģiski un emocionāli noturīgs, var uzskatīt, ka darbs ir paveikts teicami un ka kā psihologs esmu uzvarējusi. Maza uzvara. Pēc tam viss ir sportista ziņā, un viņš var savus treniņus un pieredzi pilnvērtīgi izmantot sacensībās.
- Ja viņš ir fiziski spēcīgs un psiholoģiski gatavs cīņai, viņam jāuzrāda rezultāts tuvu savu spēju maksimumam?
- Sacensībās var notikt neparedzamais. Kā sportists tobrīd tiks ar to galā, atkarīgs no tā, cik viņš būs gatavs un ir spējīgs «pārkāpt» savas fiziskās iespējas. Viņam jāvar parādīt rezultāts labāks, nekā tas izdevies treniņos, nevis jāļauj stresam sevi ietekmēt. Labu rezultātu neuzrādīs stresains, nervozs, emocionāli sasaistīts, slikti izgulējies sportists ar zudušu motivāciju, kurš bieži saaukstējas un jūt vainu trenera priekšā, turklāt komandā konfliktē, reizēm saprot, ko dara, reizēm - nē. Maksimāla stresa apstākļi sasaista, un sportists rīkojas iracionāli.
Man pašai ari ir interesanti palīdzēt sportistam, lai pēc kāda mēneša jau varētu parādīt noteiktu psiholoģisku rezultātu, - kā izaicinājums.
- Vai vienmēr izdodas sasniegt nosprausto mērķi?
- Sportisti ir atšķirīgi no citiem ar to, ka viņiem ir augsta motivācija, lai vairotu iespējas uzvarēt. Tāpēc viņi apzināti nāk pie manis un veic savus uzdevumus. Tas nozīmē interesantu tikšanos, jo gribas spert soli uz priekšu.
- Kā jūsu potenciālie klienti uzzina, ka esat šeit, Kalnciema ielā?
- Viņu kolēģi pastāsta par savu pieredzi, un treneri, kaut gan sportistus es nedaudz sauktu par egoistiem, jo priekš tā, kurš ir atnācis pie laba speciālista, otrs sportists ir sāncensis. Sportistiem - konkurentiem liela daļa enerģijas aiziet sekošanai, kuru treneris vairāk atbalsta. Protams, konkurence ir vajadzīga, jo tad sportiskais gars kļūst nedaudz «niknāks», bez tās par lielām ambīcijām jāaizmirst. Konkurence liek cilvēkam strādāt ar papildus piepūli, augt, un vienalga sportistiem konkurence nepatīk (smejas).
Es prasu, kāpēc neaicina arī citus? Man atbild, ka tad, kad viņš būšot visu izdarījis, sasniedzis mērķi, tad pastāstīs ari kolēģim. Ļoti viltīgi (smejas). Vairāk tas attiecas uz individuālajiem sporta veidiem. Komandām ir citādāk, jo visi priecājas par kopīgiem panākumiem. Svarīgi, lai sportistam pret speciālistu rastos augsta uzticēšanās pakāpe. Tad arī viņš būs ieinteresēts strādāt un ar laiku citiem pastāstīs par savu pieredzi.
- Cik sportistu jūs ir atraduši?
- Pašreiz strādāju ar diviem pusaudžiem, kuri aktīvi nodarbojas ar sportu, un diviem sportistiem, kuru mērķis ir olimpiāde. Viens ir aizbraucis uz ziemas olimpiādi. Otrs grib tikt galā ar traumas sekām un braukt uz to pēc diviem gadiem. Resurss viņam ir, laiks arī. Vienam no viņiem, uzskatu, spēlēs būs uzvara, psiholoģiskā uzvara vismaz, kaut arī daudz kas būs atkarīgs no komandas, trenera, laika un citiem apstākļiem.
- Sportā parasti uzvar tikai viens.
- Tā ir. Pie psihologa parasti nāk tad, ja kaut kas nav, kā vajag (sāk, palīdziet vai iemāciet). Parasti tas krājas vismaz gadus piecus, un psiholoģija ir palīdzoša profesija, kas palīdz cilvēkam iziet cauri kādām grūtībām. Vai nu ar kādu konkrētu pretinieku, vai attiecībās ar treneri. Saprotu trenerus, jo viņiem ir jāpiespiež un jāpastāv uz savu. Reizēm viņiem jābūt kategoriskiem un stingriem, tomēr bieži vien tas noved tikai pie resursa zaudējuma. Turklāt jāprot arī atšķirt sportistu personības. Uz flegmātisku personību var arī «uzspiest» vienalga ar kādu pieejamu līdzekli, un viņa personībai tā nebūs trauma. Ir holēriķi, kuri var arī «pasūtīt», sāk, pats tikšu galā. Ir melanholiķi, kuriem viss jāapdomā, jāsaliek kopbilde, jāizdara savi secinājumi, jāizanalizē. Arī viņš ir resurss, bet viņam no sākuma jāapdomā. Ar nesaudzīgākām metodēm neko vairāk no viņa kā vainas sajūtu panākt nav iespējams. Un viņam būs grūti pārvarēt jau nevis to, kas jāizdara, bet gan vainas sajūtu, apvainojumu. Tas ir milzīgs enerģijas zaudējums. Liekas, tūlīt viņam jāsasniedz rezultāts, bet viņš to nedara. Kāpēc?
- Un treneri pie jums nāk?
- Nē, tikai Igo kādu laiku ar mani strādāja, lai saprastu. Tas viņam ātri izdevās. Kādam varbūt liekas, ka pats ar visu tiks galā (smejas), dažam to negribas. Ir jāiegulda kolosāls darbs, nauda jāmaksā. Jāsaprot, ka tas ir vajadzīgs, jo trenerim jābūt lieliskam psihologam, jāsaprot, kādās pozīcijās kuru var likt, kāda kuram personība, kuru par kapteini, bet kuru vārtos. Tomēr neviens treneris nevar būt simtprocentīgs psihologs, jo ir lietas, ko viņš vienkārši nevar. Viņam būs daudz neskaidrību, turklāt viņš ir iesaistīts attiecībās - treneris un sportists, kurās grūti kaut ko izmainīt. Var pat zināt, kas jādara, bet nevar neko mainīt. Piemēram, sāku strādāt kādā kolektīvā un redzu, ka tur daudz ko varētu mainīt. Tomēr es atrodos kolektīvā iekšā, un uz maniem ierosinājumiem seko atbildes, ka mums tā ir ērti, mēs tā esam pieraduši, mums tam nav līdzekļu. Tad atnācējs arī atmet ar roku, sāk, vai tad man vairāk vajag kā pārējiem? Tā arī komandas iekšienē jūtam, ka kaut kas nav tā, kā vajag, bet ir grūti saņemties uz pārmaiņām. Tāpēc tikai skats no malas var līdzēt veikt izmaiņas ar pozitīvu rezultātu. Varbūt šī iemesla dēļ ir grūtības tiem psihologiem, kuri strādā kolektīvā?
 |
- Kādi sporta veidi jūs mīl?
- (Ilgi smejas) drīzāk var pateikt, kuri sporta veidi patīk man. Nāk pēc palīdzības cīkstoņi, paukotājs ir viens, peldētājs bija (uzstādījām mērķis, uzdevumus un izpildījām).
- Un kādiem sporta veidiem sekojat līdzi pati?
- Bērnībā nodarbojos ar peldēšanu (man bija pirrnā jaunatnes sporta klase astoņu gadu vecumā), pēc tam, kad man bija deviņi gadi, ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur nebija peldbaseina... Trenere raudāja, kad braucu prom (smejas), jo tikai pirmajās sacensībās ieņēmu 2. vietu. Pēc tam bija tikai pirmās. Un ar peldēšanu GDA normu izpildē glābu visu klasi. Tāpēc, protams, esmu šī sporta veida piekritēja. Vēl mana kaislība ir futbols, neatkarīgi no tā, kas spēlē, bet tikai tāds, kurš tiek spēlēts. Ja tiek vilkts laiks, sodi seko cits citam un laukumā valda agresija, neskatos. No ziemas sporta veidiem laikam biatlons un distanču slēpošana, jo tos Latvijā esmu izpētījusi, esmu iedziļinājusies sportistā no A līdz Z (smejas).
- Kāpēc sportisti vēršas pie jums?
- Parasti nāk, kad viņiem kāda negatīva situācija atkārtojas atkal un atkal. Piemēram, pats trenējas, treneri viņu gatavo, bet rezultāta nav vai arī rezultāts ir, bet sportists ar to nav apmierināts. Pienāk brīdis, kad noteiktā vecumā jāuzrāda noteikts rezultāts (treneris un sabiedrība gaida). Sportists sāk meklēt, kāpēc tā notiek. Pie manis atnāk ar neskaidru jautājumu - fiziski esmu gatavs, daudz trenējos, gribu uzvarēt, man ir motivācija, bet nesaprotu, kas ar mani notiek... Sākam to aplūkot, un «uzpeld» visādi jautājumi - pirmsstarta uztraukums, bažas, pārāk augstu uzstādīti mērķi, bailes kāda noteikta pretinieka priekšā, piemēram, cīņas sportā... Vai tas ir personības, pārdzīvojumu, komunikācijas, kāda resursa sekas. Parasti neviens neatnāk un nesaka, ka man bija trauma un es baidos atkal iziet ringā. Sportists pats neapjauš, kas viņu bremzē.
- Cilvēkam, kurš iet pie psihologa, jābūt stipram, gatavam atklāties.
- Man ir unikāls darbs, es to ļoti mīlu. Pie manis nāk veseli, spēcīgi, aktīvi, perspektīvi, interesanti un gudri cilvēki. Nākot šurp, jābūt gatavam sevi pārvarēt un atklāt, kas tā ir par traumu, kas traucē. Tāpēc ne katrs nāk pie psihologa. Viņam ir jāsaprot, ka ir nepieciešama palīdzība. Daudzi saprot, ka kaut kas nav lāgā, bet palūgt palīdzību nevar vai neuzskata to par vajadzīgu - lai pasaule tāpat palīdz.
- Kā mentalitāte ietekmē psihologa darbu?
- Neteiktu, ka mentalitāte kaut ko izšķir. Baltkrievi, ukraiņi ir nedaudz uzņēmīgāki, spontānāki, vairāk gatavi riskēt, bet viņi tāpat kā latvieši domā par to, kas būs, ja neuzvarēs, viņiem tāpat ir dažādas «bremzes», nespēja atslābināties, nemācēšana vienmērīgi sadalīt slodzi.
- Iepriekšējo jautājumu uzdevu, jo Latvijas sportisti bieži iziet uz starta ar domu, ka tas amerikānis vai krievs tāpat uzvarēs. Ko tad es?
- Tas ir cits jautājums. Mēs salīdzinām sevi ar citiem un baidāmies no viņiem. Tam nav nozīmes, vai esi igaunis, latvietis vai ķīnietis. Tas nav atkarīgs no nācijas un valsts. Tā ir personiska «bremze». Jeļenai Prokopčukai uz sejas ir rakstīts, ka viņa sevi neuzskata par sliktāku kā jebkuras citas valsts sportisti. Viņa apzinās, ko viņa grib, ka viņa to var un viņai tas ir jāizdara, jāizdara tas, kas patīk. Tādas bailes no lielo valstu sportistiem var novērst. Tas ir saistīts arī ar to, ka visi (sabiedrība, Latvijas Olimpiskā komiteja utt.) gaida rezultātu.
- Kā lai sportists nedomā par rezultātu, ja no tā atkarīgas turpmākās finanses?
- Protams. Tāpēc viņi jau tik tālu ir «ieslēgti» uz šo rezultātu, ka, izejot uz starta, baidās no rezultāta, jo nav zināms, kas būs tālāk. Kā tikai tiek noņemta saite uz rezultātu, paveras pavisam citas iespējas, un sportists sasniegs rezultātu. Ja treneris pirms starta atgādina, ka nepieciešams konkrēts rezultāts, citādi nebūs naudas, un visam beigas, sportistam rodas fiziskais un psiholoģiskais slogs. Un kā likums, visi spēki momentā zūd. Tā strādā mūsu zemapziņa. Un uzrādīt šo rezultātu sportistam ir ļoti grūti. Bet, lai noņemtu šo saiti uz rezultātu, pusgads ir jāstrādā!
- Pagājušogad vieglatlēte Ieva Zunda paziņoja, ka kopš šī brīža viņa skrien tikai pati priekš sevis, un pasaules čempionātā sasniedza sezonas labāko rezultātu, kādu nevarēja izskriet piecus gadus.
- Viņa saprata, ka neskrien nevienam citam. Amerikāņi, krievi, ķīnieši ne jau tāpēc psiholoģiski ir sagatavotāki uzvarēt kā latvieši, ka viņiem ir liela valsts, bet tāpēc, ka viņiem ir liela konkurence. Kamēr sportisti tiek līdz pasaules vai Eiropas līmenim, viņi ieziet cauri tādai «rīvei», ka kļūst par savāktu, koncentrētu un profesionālu sportistu. Jābūt nežēlīgai konkurencei valstī! Lielā valstī - lielai, mazā - mazai. Otrā lieta, ko es zinu, ir tā, ka vismaz Krievijas sportistiem saiti uz rezultātu psihologi noņem. Tad nav svarīgi, kāds spiediens ir no preses, līdzjutējiem, treneriem. Tas ir pirmais, ko man iemācīja mans skolotājs Ļitvaks.
- Kādas ir jūsu pielietotās ārstniecības metodes?
- Katram tiek izstrādāta noteikta sistēma. Sākumā jānosaka diagnoze, jāuzprojektē personība. Pētām motivāciju, komunikāciju, kādas cilvēkam var būt problēmas, kas var līst laukā stresa situācijā sacensībās, pēdējos treniņos. Otrkārt, skatāmies, kādus mērķus un uzdevumus sportists sev izvirza, runājam par to. Reizēm fiziski cilvēks ir formā, bet psiholoģiski ne par kādu olimpiādi pat runas nevar būt, galvenais ir izdzīvot. Daudz kas sportistam jādara pašam, piemēram, jāraksta dienasgrāmata, ko mēs vēlāk analizējam. Pēc tam darbojamies ar ķermeni, tā pašregulāciju - fiziskās «bremzes», atslābināšanās, autogēnais treniņš līdz pilnīgai muskuļu atslābināšanai (sportisti to nemāk). Ja sportisti to iemācās, ar to jau pilnīgi pietiek. Lai to apgūtu, nepieciešami trīs līdz seši mēneši. Vēl izmantojam ideomotoriku - liekam domas ar kustībām kopā. Piemēram, mums bija nofilmēta trase, un veicām ideomotorisko treniņu uz šīs trases pamata. Lēnām «izejot trasi», redzams, kurā vietā ķermenis ar to netiek galā. Vēl man ļoti patīk zīmējumi. Zīmējam visu. Tēmas var būt: es sportā, mana trauma, pēdējais starts utt. Visi pārdzīvojumi tiek uzlikti uz papīra. Kaut kas attiecībās ar treneri nav tā, kā vajag? Uzzīmē, kas! Protams, ir labi, ja psihologs sadarbojas ar treneri un redz sportistu kādā no viņa startiem. Tad speciālistam kļūst skaidrākas sportista psiholoģiskā reakcija un viņa uzvedība sacensībās.
- Kas tas īsti ir - autogēnais treniņš?
- Tā ir pašiedvesma, visa ķermeņa, roku, kāju atslābināšana («Mana roka ir atbrīvota, mana kāja ir atbrīvota, ķermenis ir atbrīvots, kļūst smags utt.). Lai iemācītu sportistam atbrīvot ķermeni, nepieciešami mēneši divi ikdienas nodarbību reizi - divas dienā.
- Un tiem, kuri nav sportisti?
- Vairāk. Sportisti ir mērķtiecīgāki un organizētāki.
- Pagājušajā gadā Latvijas sieviešu izlase basketbolā apmēram pusotru mēnesi pirms Eiropas čempionāta piesaistīja psihologu. Vai tas bija savlaicīgi?
- Nē, tas noteikti ir ilgāka laika darbs.
- Vai latviešu sportisti arī pie jums nāk?
- Psiholoģija nav nacionāla (smejas), es visus mīlu. Man ir bijusi prakse, kad peldētājs sešpadsmit gados neprata krievu valodu un lūdza mammai, lai viņa nāk līdzi uz nodarbībām kā tulks. Ja nav valodas barjeras, citu problēmu nav, jo galvenais ir savstarpēja sapratne.
- Vai iespējams palīdzēt sportistam, kurš pats to negrib?
- Noteikti nē. Izmaiņas veikt jāgrib ir klientam.
- Kas ir vajadzīgs sportistam, lai uzvarētu?
- Viņam jābūt talantīgam savā sporta veidā, sasniegušam augstu sportisko meistarību, jābūt psiholoģiski un emocionāli noturīgam, ar augstu stresa izturību, neatkarīgam no rezultāta un citiem faktoriem, kas ietekmē sacensības, koncentrētam, precīzi jāvada savs ķermenis, jāmāk atjaunot spēki (cīņas sportā pauzē starp raundiem sportistiem ir jāpaspēj atslābināties un atjaunoties, bet Latvijā viņi to nemāk! Tā vietā viņi cenšas atgūt elpu). Ja viņš to varētu, viegli uzvarētu, bet, tā kā viņš tik ļoti nogurst, viņam nav pareizas pašregulācijas. Vēl jābūt adekvāti uzstādītam mērķim.
- Kam no pasaules sportistiem ir visas nepieciešamās īpašības, lai uzvarētu?
- Nezinu, ar kuriem sportistiem tiek strādāts daudzpusīgi. Varu teikt, ka Krievijā ar daiļslidotājiem darbs ar psihologu ir obligāts, kaut gan treneri daudz ko zina. Esmu gandrīz pārliecināta, ka psihologa palīdzību regulāri izmanto vācietes, krievietes biatlonā... Redzu to televīzijas pārraidēs. Kāda ir viņu reakcija pēc neveiksmēm šautuvē, cik mērķtiecīgi viņas dodas trasē pēc kļūdām. Kad es vēl trenējos peldēšanā, uz skolu, lai meklētu airētājas, nāca ne tikai treneri, kas vērtēja topošās sportistes pēc fiziskajiem parametriem, bet arī psihologs! Arī mani gribēja savervēt, ķērās arī mammai klāt (smejas).
- Latvijā tam nepievērš uzmanību, un nav tik daudz naudas...
- Un tas spraucas laukā. Skopais divreiz maksā, sliņķis divreiz strādā. Kad ar to sastapos biatlonā, sapratu, ka, risinot šīs problēmas divus - trīs gadus atpakaļ, šobrīd to nebūtu.
- Labs trenera - psihologa piemērs ir «Skonto» un Latvijas futbola izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs, ar kuru tā ir viena komanda, bez - pavisam cita.
- Viņam nav vajadzīgs psihologs pastāvīgi, bet palīdzība no malas nepieciešama arī viņam, lai pašam nebūtu «sadegšanas sindroma» un nevajadzētu iedziļināties visos sīkumos. Komandas vadībai Starkovam psihologs nav vajadzīgs, bet varbūt viņš ir vajadzīgs futbolistiem kādu personīgu lietu atrisināšanai. Sporta pasaulei jāsaprot, ka psihologs ir speciālists, kurš var palīdzēt.
- Vai psihologs vairāk nepieciešams individuālo vai komandas sporta veidu pārstāvjiem?
- Gan tiem, gan tiem, tikai palīdzība ir savādāka. Kaut gan no individuālā nonākam arī pie komandas, jo arī ar komandas biedriem un treneri notiek komunikācija. Strādājot ar komandu, tiek konstatēts, ar kuru sportistu vajadzētu pastrādāt individuāli. Jebkurš konflikts, «bremzes» (piemēram, ko treneris par to domās? Kā citi uz to reaģēs?) atņem daudz fiziskās enerģijas, kuru sportisti nedrīkst zaudēt.
- Vai veiksmi var saukt par psiholoģisko palīdzību?
- Tieši tā. Jo vairāk psiholoģiskā sagatavotība attīstīta un augstākā līmenī, jo mazāk nepieciešams piesaukt veiksmi. Vēl vairāk, uzskatu, ka gadījuma rakstura veiksme ir bīstama. Tas nenoved ne pie kā cita kā pie personības neirozes.
- Mūsu bobslejisti bieži sūrojas, ka medaļas turpat vien bija. Treneris Sandis Prūsis saka, ka paši nepaņēma.
- Otrās vietas un neveiksminieka sindroms soli no medaļām tieši ir psihologa darba lauciņš.
- Tātad Miņinam ar visu komandu pilnā sastāvā jāiegriežas pie jums?
- Jā, bet vēl labāki būtu profilaktoriski pasākumi, piemēram, gatavojot juniorus Eiropas sacensībām. Jau tur vajadzētu ielikt pamatus psiholoģiskajai noturībai, bet sporta sistēma valstī nedarbojas. Maz ir cilvēku, kas sportā iesaistās ar motivāciju - attīstīt sporta kustību - un zina, ko un kā grib sasniegt. Pirmkārt, tādu cilvēku dabā ir maz, otrkārt, kad viņi parādās, sistēma grib viņus «apēst», nedot viņiem iespēju. Rodas dažādas grūtības - nav finansējuma, nav atbalsta, viss ir «jāizsit» pašam. Maz ir tādu, kas sportā iet tāpēc, ka viņiem tas patīk. Sportā iet ar motivāciju saņemt, iegūt kādus labumus sev, inventāru, apdrošināšanu, algu. Tas var attiekties arī uz sportistiem, kas redz, ka vairāk neko sports viņiem dot nevar. Saņēmi olimpiskā apģērba komplektu un... SA
Sporta Avīze
2010.GADA 16.-22.FEBRUĀRIS